Karls Holls, teoloģijas un baznīcas vēstures profesors, apgalvo, ka Luters nemāca taisnošanu vienīgi kā taisnības pielīdzināšanu un grēku nepielīdzināšanu kristus dēļ. Pēc Holla domām, Luters māca, ka „Dievs taisno grēcinieku, kuru Viņš pats padara taisnu, un tādēļ, ka Viņš padara viņu taisnu.” Tādējādi taisnošana nozīmē atjaunošanu, un vienīgi pēc tam, kad Dievs ir atjaunojis cilvēku un padarījis viņu par taisnu, Viņš pasludina to par taisnu.

Vairāki luterāņu teologi ir apskatījuši Lutera mācību par „Dieva pasīvo taisnību”. 1911. gadā Lofs norādīja, ka agrīnajā savas darbības periodā Luters izprata šo terminu citādi. Viņa agrīnajos rakstos tas nozīmē, ka cilvēks atzīst to, ka Dievam ir taisnība Viņa spriedumā par cilvēku. Atzīstot savu grēcīgumu un nosodot sevi, cilvēks „attaisno Dievu”.

Apskatos dažādu laikmetu un tautību autoru darbus par M. Luteru var secināt, ka uzskati ir ļoti atšķirīgi. Katoļu pārstāvji pilnīgi noliedz Luteru un reformāciju, uzskata, ka reformācija ir reliģisks regress. Turpretī vācu domātāji slavē Lutera veikumu, viņa devumu baznīcai un tautai. Viņi uzskata, ka ļoti nozīmīgs Lutera veikums ir Bībeles pārtulkošana vācu valodā. Romantisma pārstāvji neuzskata, ka viņš ir paveicis kaut ko īpaši nozīmīgu un neuzskata par ļoti svarīgu vēsturisku personību. Piētisti vairāk pievienojas vācu domātāju uzskatiem, taču saskata arī trūkumus. Bet apgaismotāju domas dalās. Daļa atbalsta Lutera veikumu, bet daļa to noliedz.